Pagājušajā reizē beidzu ar to, ka izķidāju visus iespējamos sava biznesa virzienus, katrā no tiem atrodot lielo „bet”, tātad, paliekot tur kur biju. Nemitīgi klausoties to, ka šis ir lielais iespēju laiks, cīnoties ar domām par to, ka es vienkārši esmu slinka un visur cenšos atrast iemeslu, lai neko neuzsāktu, ka esmu starp tiem sliktajiem, kuri „tik sēž un gaida, kad viņiem tiks atnests un padots”, rāvos ar vien mazāka un mazāka. Šādā stāvoklī dzīve nešķiet nekāda jaukā, bet tā kā to nevar uzlikt uz „pauze”, pašai vien jācīnās, lai tā nepārvēršas drūmā, depresīvā eksistencē. Sāku domāt par šo ideju „katram pa savam biznesam”. Neko daudz jau neizdomāju, bet izdomātais garastāvokli pacēla.
Pirmkārt (nekas jauns un nedzirdēts), ir cilvēki, kuri ir radīti „vadīt” un ir tādi, kuri radīti „izpildīt”. Un, lai kā arī gribētos pāraudzināt vai vēl sazina ko ar viņiem darīt, nekas nemainīsies – ir tādi, kuri dzimuši savam biznesam un tādi, kuri dzimuši algotam darbam. Tas, ka dzīve piespēlē situāciju „darba zaudēšana”, taču nenozīmē, ka smadzenes tiek pārprogrammētas.
Otrkārt, kaut kā galīgi nevaru iedomāties, ka visi, kuri zaudē darbu, uzreiz taisa savu „ražotni”. Tas man izklausās kā – „visa Latvija viena liela, naturālā saimniecība” – utopija.
Tā ar domām par „savu biznesu krīzes laikā” esmu tikusi galā. Kādas tad vēl iespējas būtu saskatāmas šajos kārnajos gados:
1. Pamest visu un doties tālienē laimi meklēt. Hmmm, par un ap ideju „darbs ārzemēs”, jau esmu rakstījusi, to visu neatkārtošu, kaut arī šo mēnešu laikā vēl klāt nākuši „plusi” un „mīnusi”, mana spītība tomēr liek palikt šeit. Tā kā…. arī šo „iespēju” pametīšu neizmantotu.
2. Mainīt profesiju. Tātad, ja ne gluži aizmirst, tad dziļi plauktā iestumt savu līdzšinējo darba pieredzi, pāris reizes apgriezties ap savu asi un no nulles sākt lauzties kādā jaunā darbības lauciņā. Kā uzsākt jaunās darba dzīves gaitas, tas katra paša ziņā – uzsākt studijas jaunizvēlētajā jomā, sākt kā asistentam, doties neatalgotā praksē…. Kas attiecas uz mani, uzminiet pie kāda lēmuma nonācu. Jā, pareizi, tas nav man domāts. Kādēļ? Tādēļ, ka neuzskatu, ka mārketinga/reklāmas/PR jomai nav nekādas nākotnes, ka šī joma, līdz ar švakajiem iztikšanas gadiem, mirusi uz visiem laikiem, tātad, savu nākotni tajā spēju saskatīt. Otrkārt, esmu speciālists ar diezgan plašu pieredzi, skatījumu, spējām… tīri labi, vispusīgi attīstīta, neesmu, teiksim, ieciklējusies uz ideju „visu mūžu esmu bijusi un būšu tikai kasiere un viss, ne pa labi, ne pa kreisi”. Tad kādēļ man lēkt pilnīgi jaunā dārziņā? Treškārt, pēdējos gadus esmu tik cītīgi strādājusi pie savas karjeras, uzņemoties lietas, kuras bez „karjeras labā paveikšu” pat nedomātu uzsākt, ka…. varbūt esmu iedomīga, pārāk pašpārliecināta dāmīte, bet kādēļ, lai es to visu tagad aizmirstu un lauztos nākošajos džungļos no nulles?
3. Nekrāpt savu iepriekšējo darba pieredzi, bet mainīt dzīvesvietu (šoreiz, Latvijas robežās). Šī ideja mani apmeklēja pavisam nesen, jo visu laiku dzīvoju pārliecībā, ka Rīgā jau darbu atrast visvieglāk, jo, redz, citās Latvijas pilsētās tā nepielūdzamā statistika rāda vēl drūmāku ainu – tur darba meklētāju/konkurentu vēl vairāk. Tīri loģiski secinājumi, vai ne? Jā, līdz sāc ieklausīties tajā, ko stāsta personāla atlases speciālisti, darba devēji – statistika ta statistika, bet ko darbā pieņemt nav. Ja vēl kaut kā var dabūt mazkvalificētos darbiniekus, tad jau, lai „pakāpi augstākus” (izglītība virs deviņā klasēm, pieredze, nelielas papildus valodu zināšanas) atrastu, nākoties rauties slapju muguru. Kādēļ tik švaki? – Labie esot aizbraukuši, pārējie darba meklētāji, lielākoties, īpaši nemaz neraujoties strādāt, ja arī uzsākot strādāt, tad par strādāšanu to nosaukt nevarot utt., u.tjp. Varbūt, ka der pamēģināt?
Visas iespējas izskatīju un tā arī pie savējās, vienīgās, liktenīgās tā arī nenonācu. Atkal jau grimu drūmās pārdomās par to, ka varbūt es nemaz negribu kaut ko darīt, ka savā dziļākajā sūtībā – būtībā vēlos sēdēt mājās, un prasīt no citiem, lai tie man nodrošina skaistu dzīvi. Ļoti iespējams, ka pēc mēneša diētas „ūdens – maize” un tad, kad caur pēdējām kurpēm māti zemi sāktu just ar kailu pēdu, es arī nospļautos un izmantotu kādu no iepriekš aprakstītajām „iespējām”, bet…. paldies visiem augstākajiem spēkiem, ka man nebija un nav jāpiedzīvo šādi apstākļi.
Lai nu kā, bet savu „iespēju” gribējās atrast ļoti, ļoti, līdz pēkšņi vienā brīdi sapratu, ka visas manas domas un iespēju idejas riņķo tikai ap vienu gala rezultātu – kā nopelnīt naudu? Paga, paga, kurš gan ir teicis, ka „iespēju laiks” jāsaprot kā „jauns veids kā nopelnīt naudu”? Tā taču var būt iespēja izlasīt visas Nacionālās bibliotēkas grāmatas, iemācīties adīt, beidzot ķerties klāt sava stāstu krājuma izveidei, kārtīgi atpūsties, ar kājām apceļot visu Latviju…. izdarīt visu, ko līdz šim nebija iespējams izdarīt, jo „nav laika”. Padomāju, padomāju, „bet” neatradu, atradu veselu kaudzi ar lietām, kuras tika atliktas no gada uz gadu un kuras es maz pamazām tagad cenšos realizēt.
Vai es izmantoju savu „iespēju”? Jā, pilnībā. Kāda tā ir? Laikam jau ne pārāk tradicionāla – beidzot kļūt par mammu. Jau pāris gadus vēlējāmies savu ģimeni papildināt ar pēcnācēju, bet… kā tad ar laiku, kā tad ar karjeru? Tagad karjera pati paņēmusi pauzi – nekur nav jāskrien, nav ar darbu saistīta stresa, var mierīgi izbaudīt visus gaidīšanas priekus. Jā, varbūt galīgi nepiemērots laiks, domājot par finansiālo pusi. Nesaņemšu es ne lielos maternitātes pabalstus, ne „māmiņu algu”, bet visu nepieciešamo nodrošināt mēs varam un, pats galvenais, nodrošināt nedalītu laiku un uzmanību mazulim. Nav jādomā par to, kas gan notiek darbā, vai mani ņems atpakaļ… mazais paaugsies un tad, tad jau visas durvis būs vaļā un varēs darbā izlikt savas iekrātās idejas un atziņas.
Ak, jā, pirms atvados, visi gudrie, labie, profesionālie darba meklētāji, nenokariet degunu, darba tirgū tiešām parādās pirmie pavasara asni. Ziniet, rakstot šo rakstu, vienā mirklī padomāju par tiem darba meklētājiem, kuri ir manā radu, draugu, paziņu lokā – visi pēdējo mēnešu laikā ir atraduši algotu darbu, visi! Caur paziņām? Nē, viens atrada, jo bija īstajā laikā īstajā vietā, pārējie – atsaucoties uz darba sludinājumiem, bez paziņām, bez „radu būšanas”, bez „laba vārda aizlikšanas”. Viens no maniem draugiem šomēnes pat saskārās ar sen aizmirstu problēmu – „kam, lai sēžos kamanās”, jo, redz, pēc astoņu mēnešu darba meklēšanas (vienīgie panākumi – pāris piedāvājumi strādāt par „minimālo”), vienā nedēļā saņēma divus darba piedāvājumus ar simpātisku algu, ar labu amatu un skaistām karjeras iespējām. Nācās cītīgi lauzīt galvu – kuru darbu izvēlēties.
Lai, Jums visiem, visiem veicas un negrimstiet bezcerībā, ticiet sev, savām spējām, savām zināšanām, savai pieredzei un … savai veiksmei! Uz tikšanos kaut kur un kaut kad, bet ne darba meklētāju rindās! :)
